Sprediķis, Leihlingena.

Patiesība

Bībeles fragmenti

2. Mozus 34:6; Patiesība kā Dieva zīme

Psalms 25, 10; Patiesība kā Dieva ceļu pazīme.

Psalmi 33:4; Dieva vārds un darbs ir taisns patiesībā.

Psalmi 119, 142; Dieva likums ir patiesība.

Psalms 119, 160; Dieva vārda summa ir patiesība.

1 Kor 13, 6; Mīlestība priecājas ar patiesību.



Jņ.9,16; nesaskaņas starp farizejiem par dzemdētā aklā dziedināšanu.

Psalms 115, 1; Dieva gods par Viņa labestību un patiesību.

Jozuas 24, 14; Patiesība kā kalpošanas zīme

Psalmi 26:3; Psalmi 86:11; Dzīve Dieva patiesībā

Jņ.3, 21; Kas dara patiesību, tas nāk pie gaismas.

Jņ. 4, 23; pielūgt Tēvu Garā un Patiesībā.

Jņ. 8, 32; Patiesība dara brīvu.

Jņ.8, 45; Patiesībai netic.

Gal. 4, 16; ienaidnieks, jo runā patiesību?

Jņ.6, 13; Patiesības gars vada patiesībā.

Jņ. 17, 17; svētdarīšana caur patiesību

Jņ. 18, 38; "Kas ir patiesība?"

2 Kor. 4, 2; Ar patiesības atklāsmes ieteikumu citu sirdsapziņai.

Ef.4, 15; turēdami patiesību mīlestībā, augdami uz Kristu.

Ef. 4, 25; Atmetiet melus, runājiet cits citam patiesību.

Ef. 6, 14; jostas jostas ar patiesību (garīgās bruņas).

1 Tim. 2, 4; Visi tiks glābti un nonāks pie patiesības atziņas.

2 Tim. 3, 7; Vienmēr mācās un nekad nenonāk pie patiesības atziņas.

2 Tim. 4, 4; Patiesības vietā - pasakas.

1. Jņ.1, 8; Patiesība pirms mums pašiem

1 Jāņa 3:18; Mīlestība darbos un patiesībā



Jņ.1, 14; Jēzus pilns žēlastības un patiesības.

Jņ.1, 17; žēlastība un patiesība tika dota caur Jēzu.

Jņ.14, 6; Jēzus ir ceļš, patiesība un dzīvība.

Jņ.14, 7; Svētais Gars kā Patiesības Gars.

Jņ. 18, 37; Jēzus misija ir liecināt par patiesību.

Apustuļu darbi 28, 23; Šī vēsts tiek saukta par patiesību.



Kas ir patiesība?

Kāpēc šis jautājums?

Ir daudz jomu, kurās cilvēkus joprojām ļoti interesē šis jautājums, piemēram, politikā.

Piemēram, ap Persijas līča karu atkal un atkal aktualizējās jautājums par patiesību vai meliem:

Vai Huseinam bija masu iznīcināšanas ieroči? Vai ASV iebruka tur tikai ekonomisku iemeslu dēļ? Vai ASV un Lielbritānijas slepenie dienesti apzināti meloja, lai publiski sagatavotos karam?

Arī šodien politiķim joprojām ir svarīga uzticamība. Ja politiķis tiek pieķerts melos, tas tomēr var novest pie tā, ka viņam ir jāatsakās no amata un jāatkāpjas otrajā rindā.
Tāpēc daži politiķi izvairās no skaidriem paziņojumiem, lai tas nenotiktu.

Jautājums par patiesību ir ārkārtīgi svarīgs arī zinātnē un pētniecībā. Nepareizi manipulētiem pētījumu rezultātiem var būt tālejošas sekas.

Izšķirošais faktors vienmēr ir: kas ir pierādāms?

Un šis pierādāmības jautājums aizvien vairāk skar visas dzīves jomas.

Agrāk lielākoties ticēja laicīgajām un garīgajām autoritātēm.

Ja valdnieks teica, ka mēs dodamies uz karu, visi tam piekrita. Bija maz jautājumu par kara jēgu. Protams, arī diktatoriskos režīmos bija grūti paust un pārstāvēt savu viedokli.

Arī garīgajā jomā: tas, ko priesteris teica, bija taisnība, par to nebija šaubu, vismaz ticības jautājumos. Dažās valstīs tas joprojām ir spēkā. Pirms 10 gadiem es to piedzīvoju Rumānijas ciemos, kur vietējā priestera vārds praktiski bija likums.

Mums, vāciešiem, šī paklausība varai kulmināciju sasniedza Trešajā reihā, kur liela daļa vāciešu patiešām ticēja Hitleram.

Es domāju, ka mūsu vēstures dēļ mēs esam īpaši skeptiski un nevēlamies redzēt pierādījumus, kamēr mums kaut kas nav pateikts.

Zinātnē un politikā tas kaut kā darbojas, bet kā ir tad, kad runājam par Dievu?

Jūs nevarat pierādīt Dievu.

Šajā ticības un reliģijas jomā jautājums par patiesību ir kļuvis ļoti nepopulārs. Lielākā daļa cilvēku, iespējams, rīkojas līdzīgi kā Pilāts, šeit, sarunājoties ar Jēzu viņa dzemdību laikā: (Jņ.18, 37.38).

Pilāts Viņam sacīja: "Tātad Tu esi ķēniņš?" Jēzus atbildēja: "Tu saki, ka Es esmu ķēniņš. Tālab es esmu piedzimis un tālab esmu nācis pasaulē, lai liecinātu par patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird manu balsi .

Pilāts Viņam sacīja: Kas ir patiesība? To sacījis, Viņš atkal izgāja pie jūdiem un sacīja viņiem: Es neredzu viņam nekādu vainu; "

Pilāts jautā: "Kas ir patiesība?" un, negaidot atbildi, dodas ārā.

Tā tas ir šodien: kas ir patiesība? Katrs saka kaut ko citu, neviens nevar zināt. Es nevēlos dzirdēt jūsu atbildi. Vai viņiem visiem kaut kādā ziņā nav taisnība?

Tātad Pilāts šajā ziņā bija ļoti mūsdienīgs cilvēks.
Viņš domāja, ka Jēzus ir nevainīgs, varbūt pat labs cilvēks, paraugs, kā daži saka arī šodien, bet viņu neinteresēja tas, ko Jēzus sauc par patiesību.

Arī tas ir ļoti moderni, vai ne?

Mūsdienu pierādāmības laikmetā svarīgāks ir jautājums par efektivitāti, arī ticības jomā. Vai tas darbojas?

Un kaut kādā veidā tas attiecas arī uz mums.
Tātad jautājums vairs nav: "Kāda ir patiesā mācība?", bet gan: Kā es varu darīt tā, lai es varētu piedzīvot Dievu?
Kāds labums no patiesības, ja es to nepiedzīvošu?

Vai: Kāda ir baznīcas izaugsmes recepte? Kādas metodes darbojas?

Es nevēlos noliegt jaunas idejas. Jēzus draudzei ar tās veidu, kā dalīties Evaņģēlijā ar apkārtējo pasauli, protams, ir jāturpina attīstīties un zināmā mērā iet līdzi laikam.

Bet es domāju, ka jūs redzat tendenci: vairs ne: kas ir patiesība, bet: Kas darbojas?

Taču arī šis jautājums ir senais.
Kad Jēzus dziedināja cilvēku, kas piedzima akls, farizeji strīdējās par to, kā ar to rīkoties (Jņ.9, 16):

"Tad daži no farizejiem sacīja: Šis cilvēks nav no Dieva, jo viņš neievēro sabatu." Bet citi sacīja: "Kā grēcīgs cilvēks var darīt šādas zīmes?" Un viņu vidū radās nesaskaņas."

Farizeji savas vēstures gaitā bija izdomājuši papildu baušļus, kas bija saistīti ar Bībeli, un arī attiecībā uz sabatu bija diezgan stingri.
Dziedināšana sabatā bija pretrunā ar viņu mācību, un tāpēc dažiem no viņiem tā bija nepareiza, vienkārša un skaidra.

Bet izārstēt ir laba lieta, tāpēc daži citi domāja, ka tas darbojās, tātad Jēzus nevar būt slikts cilvēks.

Kurš viedoklis šeit ir pareizs?

To var sev ļoti atvieglot un teikt:
Protams. Jēzus darbi bija pierādījums tam, ka Jēzus nāk no Dieva, tas ir acīmredzams pēc dziedināšanas, vai ne?

Taču ir arī gadījumi, kad, neraugoties uz pierādīto efektivitāti, mēs saglabājam ļoti zemu līmeni.
Es domāju par garīgo dziedināšanu un ārstēšanu, piemēram, kārpas.
Esmu redzējis nopietnus dokumentus, kas apliecina, ka šāda prakse patiešām ir izārstējusi dažas slimības. Taču šādos gadījumos efektivitāte ne vienmēr pārliecina mani par to, ka šādas dziedināšanas ir no Dieva.
Šādos gadījumos mēs priekšroku dodam patiesībai, nevis efektivitātei.

Tā kā draudzes vai pat konfesijas ir atšķirīgi viedokļi par doktrīnas jautājumiem, jautājums par patiesību ir kļuvis ārkārtīgi nepopulārs.
Pirms dažiem mēnešiem es runāju ar savu veco - protestantu - tēvoci, un viņš nevarēja noticēt, kāpēc Katoļu baznīca joprojām šķiras no protestantu baznīcām. Runa bija par Katoļu baznīcas aizliegumu ekumēniskajā baznīcas kongresā 2003. gadā.
Es īsti nespēju saprast viņa neizpratni. Mēs kādu laiku par to runājām.

Es nepiekrītu Katoļu baznīcas mācībai - es uzskatu, ka tā daudzos jautājumos ir nepareiza, taču principā es varu saprast, ka viņi rīkojas saskaņā ar savu mācību. Mainstream acīs tas var būt nosodāms, bet, ja jūs vienmēr sekojat mainstream, tad jūs vienkārši kļūstat patvaļīgs un nelietderīgs.

Pamatpārliecību - es lietošu netīro vārdu "pamatprincipi" - pielietošana un dzīvošana ir kļuvusi tik nepopulāra, ka mūsdienās ir jātic tikai pārdabiskai, bezdzimuma enerģijai, lai nekur neaizvainotu.

Pat dažās tā sauktajās kristīgajās baznīcās cilvēks nonāk nepatikšanās, ja apgalvo, ka Jēzus ir vienīgā patiesība, vienīgais ceļš pie Dieva (Jņ.14, 6).

Un, ja jūs turpinātu apgalvot, ka ticat, ka Bībele ir patiesa, tad ar to viss būtu beidzies.

Bet paliksim pie tēmas "patiesība un Bībele".



Vai Bībele ir patiesa?

Vai arī mums drīzāk vajadzētu teikt, ka Bībele satur patiesību?

To var arī vēl gludāk izskalot: Bībelē ir gan dievišķais, gan cilvēciskais.

Es zinu vairāk šādu frāžu: (lasīt ar īpašu uzsvaru)

Jautājums nav par to, vai brīnumi notika šādā veidā, jo autori tikai gribēja tēlaini uzsvērt Jēzus nozīmi.
(Saskaņā ar maniem apstiprinājuma ierakstiem nevar pieņemt, ka arī brīnumu stāsti ar Jēzu patiešām ir notikuši šādā veidā).

Pretrunas Bībelē nav problēma, jo autori nav apgalvojuši, ka nodod precīzu informāciju.

Bībelei nav zinātnisku pretenziju.

utt. utt.

Reiz es šādus apgalvojumus izrakņāju no atmiņas.

Galu galā visi šie apgalvojumi nozīmē, ka Bībeles autori dažkārt neuztvēra patiesību ļoti nopietni.

Vai tas tā ir?

Tā kā mēs par savu pamatu uzskatām Bībeli, šis jautājums mums jau tagad ir ļoti svarīgs.

Kad Bībele runā par Dieva Vārdu, Viņa baušļiem un Jēzus vēstījumu, tā bieži runā par patiesību:

Piemēram, 119. psalmā, kura tēma ir pats Dieva Vārds:

V. 142;"Tava taisnība ir mūžīga taisnība, un Tavs likums ir patiesība. "

V. 151:"Tu esi tuvu, Jahve, un visi Tavi baušļi ir patiesība. "

V. 160;"Tava vārda summa ir patiesība, un visa Tavas taisnības taisnība ir mūžīga. "

Galu galā tas nozīmē, ka viss, ko Dievs saka, ir patiesība.
Tas ietver baušļus, apsolījumus, pravietojumus utt.
Viss ir taisnība.

Jēzus arī vienmēr skaidri norādīja, ka tas, ko Viņš sludina, ir patiesība.
Tas kļuva skaidrs arī no iepriekš minētās sarunas ar Pilātu (Jņ.18, 37):

Pilāts Viņam sacīja: "Tātad Tu esi ķēniņš?" Jēzus atbildēja: "Tu saki, ka Es esmu ķēniņš. Tālab es esmu piedzimis un tālab esmu nācis pasaulē, lai liecinātu par patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird manu balsi."

Vai arī Jņ.1, 17.18;

"Jo bauslība tika dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nāca caur Jēzu Kristu. Dievu neviens cilvēks nekad nav redzējis, bet vienpiedzimušo Dēlu, kas ir Tēva klēpī, Viņš ir atklājis."

Žēlastība un patiesība mums ir dota caur Jēzu.

Un tas nozīmē patiesību par Dievu.

Bet vai visa Bībele ir patiesa?

Arī pats Jēzus, šķiet, uzskata Veco Derību par patiesu; vismaz nekas neliecina par to, ka viņš kādu no Vecās Derības aprakstītajiem notikumiem uzskatītu par nepatiesu vai izdomātu leģendu.
Kad viņš kaut ko citē, viņš to vienmēr uzskata par patiesību.

Piemēram, Ēlijas nodrošinājums atraitnei ar brīnumaino miltu un eļļas pavairošanu (Lk 4, 25);

"Bet patiesībā es jums saku: daudzas atraitnes bija Israēlā Ēlijas dienās, kad debesis bija aizvērtas trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka visā zemē bija iestājies liels bads, un pie nevienas no tām Ēlija nebija sūtīts, bet tikai uz Sareptas pilsētu Sidonijā pie kādas sievietes, atraitnes ."

Acīmredzot Jēzus pieņem, ka šis notikums patiešām ir noticis.

Taču pagaidām tie ir apgalvojumi. Atkal rodas jautājums par pierādāmību.

Ja Bībele pati par sevi saka, ka tā ir patiesa, tas vēl neko nenozīmē.

Kā ir ar daudzajām pretrunām Bībelē?

Šķiet, ka šīs "pretrunas" nodarbina daudzus.
Ja meklētājā ievadāt "Bībele, pretrunas", parādās neskaitāmas lapas, kurās ir mēģināts atrisināt pretrunas vai kurās ir uzskaitītas pretrunas.

Islāma vietnēs acīmredzamas pretrunas tiek pasniegtas kā arguments, ka Bībele ir viltota salīdzinājumā ar Korānu. Tomēr Korānā ir daudz nopietnākas pretrunas.

Ko mēs darām ar šādām "pretrunām"?

Jūs, protams, varat kaut kā izskaidrot visas pretrunas, bet dažas no tām šķiet izvilktas par matu, vai ne?

Ņemsim kādu piemēru: Jūdas nodevēja gals.

Mt. 27, 5 saka, ka viņš pakāries.

Ap.d.1:18 ir teikts, ka viņš krita uz galvas un tika salauzts uz pusēm.

To varētu izskaidrot, sakot, ka, iespējams, virve pārtrūka, kad tā tika piekārta, vai ka tā nokrita no virves, kad tā tika pārgriezta un pārplīsa uz pusēm.

Neviens no šiem gadījumiem neizklausās īpaši ticams, taču tas varētu būt noticis.
Tomēr Bībeles kritiķiem šādi skaidrojumi ne tuvu nav pietiekami ticami.

Es vēlētos jums aprakstīt kādu pieredzi un pamatot, kāpēc Bībele ir patiesa, neskatoties uz šķietamām pretrunām.

Pirms daudziem gadiem es vēl strādāju Bonnā.

Es tur programmēju programmēšanas sistēmā ar nosaukumu Delphi un apmainījos ar informāciju ar citiem programmētājiem, izmantojot interneta ziņu grupu. Šāda ziņu grupa ir salīdzināma ar forumu, kur jūs varat kaut ko uzrakstīt, un kāds cits uz to atbild rakstiski. Tas dažkārt noved pie īstām rakstiskām diskusijām.

Tagad mans priekšnieks tajā laikā bija nedaudz nobažījies par drošības jautājumiem un nodrošināja tikai vienu datoru, ko varēja izmantot, lai piekļūtu internetam. Šis dators nebija savienots ne ar vienu citu datoru mūsu birojā.
Tāpēc, ja es gribēju kaut ko izlasīt ziņu grupā vai uzrakstīt ziņu, man bija jāatstāj savs darba dators un jādodas uz citu biroju, pie interneta datora.

Tagad kāds ziņu grupā uzdeva jautājumu, uz kuru es daļēji varēju atbildēt.
Es to izdarīju un uzrakstīju, ka pārējo risinājumu var atrast Delphi tiešsaistes palīgā (iespējams, jūs to zināt, palīdzības logs atveras ar F1). Es arī rakstīju, ka man nav piekļuves tiešsaistes palīdzībai šajā datorā, kas bija taisnība.

Nedaudz vēlāk es sastapos ar ārkārtīgi interesantu jautājumu. Es sāku uz to atbildēt, bet tad man bija nepieciešama informācija no Delphi tiešsaistes palīdzības. Tā kā arī šis jautājums mani ļoti interesēja, es aizgāju pie sava darba datora - otrā biroja telpā -, kur programmēju, un ieskatījos tiešsaistes palīdzībā. Pēc tam es nokopēju teksta fragmentu no tiešsaistes palīdzības uz disketes un atgriezos pie interneta datora otrā telpā ar disketi un nokopēju šo tekstu no tiešsaistes palīdzības savā atbildē.

Kā tas tagad izskatās kādam, kas lasa ziņu grupā?

Vispirms es saku, ka man nav piekļuves Delphi tiešsaistes palīdzībai, un pēc tam vēlākā amatā es nokopēju tekstu no tiešsaistes palīdzības.

Tā ir pretruna. Vai es meloju? Nē, bet tas tā izskatās.

Labticīgi cilvēki varētu domāt, ka esmu ierīkojis kabeli, lai piekļūtu internetam no sava darba datora. Taču tā nav taisnība.

No malas ir grūti saprast, kas īsti notika.
Tikai es zinu, kā atrisināt šo pretrunu, jo es tur biju. Un tagad to zini arī tu.

Kad jūs skatāties uz savu dzīvi, dažas darbības noteikti šķitīs pretrunīgas cilvēkiem no malas, jo viņi nezina visu priekšvēsturi.

Bībele cita starpā stāsta par to, kā cilvēki dzīvo ar Dievu. Un Bībelē bieži vien ir aprakstīts no cilvēka skatpunkta.

Manuprāt, būtu ļoti dīvaini, ja dažas lietas nešķistu pretrunīgas. Grāmatā ne vienmēr var sniegt visu notikuma priekšvēsturi, lai viss vienmēr būtu skaidrs. Tas vispār nav iespējams.

Ar tik daudziem notikumiem, kas ir nodoti, vienmēr ir jābūt tādiem, kas šķiet pretrunīgi un kurus var atrisināt tikai ar visai neticamiem skaidrojumiem; tikpat neticami, kā es mēdzu skriet no viena datora pie otra ar disketu, lai atbildētu uz kādu jautājumu.

Apkopojot jautājumu "Vai Bībele ir patiesa?":

Patiesības sekas

Es uzskatu, ka nevienu nevar padarīt par kristieti ar ticamiem argumentiem.

Reiz man bija skolēns, kurš mani mācīja, un es viņam uzdāvināju Pētera Hāna grāmatu.
Vēlāk viņš man teica, ka tas viss ir ļoti labi argumentēts, taču šī argumentācija viņu nemaz neuzrunā. Viņam bija vienalga, vai tā ir vai nav taisnība.

Te ir acīmredzams, ka efektivitāte ir svarīgāka par patiesību.

Jēzus runāja par savu patiesības liecību, un Viņā šī patiesība kļuva efektīva. Viņš arī dzīvoja savu sludināšanu.

Varbūt mans sprediķis līdz šim ir iznācis mazliet sliktāk, salīdzinot patiesību un efektivitāti.
Efektivitāte, protams, ir svarīga. Ticība bez efektivitātes (Jēk.2:17) ir mirusi pati par sevi un līdz ar to bezjēdzīga.
Ja jūs ticat, ka kaut kas ir patiesība, bet nedzīvojat saskaņā ar to, tad no tā nav nekādas jēgas.

Kādas sekas tas atstāj uz mums, ka tas, ko Dievs mums saka Bībelē, ir patiesība?

Ja tā ir patiesība, tad mēs varam paļauties uz Bībeli principā, neatkarīgi no tā, ko par Bībeli saka laikmeta vai mainstreams.
Ar to ir vērts dzīvot.

Tagad es vēlētos nobeigumā īsi citēt un komentēt dažus Bībeles pantus par šo "patiesības konsekvences jautājumu".

Psalms 86:11:"Māc mani, Jahve, savu ceļu, es staigāšu Tavā patiesībā, lai mana sirds bīstas Tavu vārdu. "

Tas nozīmē, ka Dieva patiesībai ir jākļūst caurspīdīgai arī mūsu dzīvē, un mums ir jādzīvo patiesībā.

Jozuas 24:14;"Un tagad bīstieties Jahves un kalpojiet Viņam pilnībā un patiesībā."

Patiesībai vajadzētu noteikt mūsu kalpošanu un mūsu dzīvi.

Dažkārt starp patiesību un mīlestību ir konflikts; par to runā Bībele.

Ef.4:15:"Bet, turoties patiesībā mīlestībā, visā pieaugsim līdz Tam, kas ir galva, Kristum."

1.Jņ.3,18: "Bērniņi, nemīlēsim ne vārdos, ne mēlēs, bet darbos un patiesībā. "

Protams, ne vienmēr ir viegli pateikt patiesību, nesāpinot, bet, ja mēs pievienojamies Jēzum, mēs vienmēr spēsim labāk atrisināt šo konfliktu.
Arī Jēzus vienmēr teica patiesību.

Jņ.4, 24;"Dievs ir gars, un tiem, kas Viņu pielūdz, jāpielūdz garā un patiesībā. "

Arī mūsu dievkalpojumam, un tas attiecas arī uz svētdienas dievkalpojumu, ir jānotiek garā un patiesībā, visiem tajā iesaistītajiem.

Un visbeidzot, psalma pants, kurā ir apkopotas vissvarīgākās Dieva patiesības sekas:

Psalms 115, 1;"Ne mums, Jahve, ne mums, bet Tavam vārdam dod godu, Tavas labestības dēļ, Tavas patiesības dēļ! "

AMEN